Lūk, es mammas rokās puķuzirņos. Manas dzimtas sievietes mīl ziedus. Viņas tos audzē, dāvina citiem, rotājas ar tiem, glezno un fotografējas tajos. Man nav bilžu no atmiņā spilgti palikušajiem mikļiem, kuros "es esmu", jo tur esmu viena pati dabā, bez fotogrāfiem un sekotājiem. Tās ir pastaigas omītes dārzā, lasot ziedus, kurus sakārtot vāzē. Tās ir meža pastaigas, lasot maijpuķītes skolotājai. Tie ir vasaras vakari ziedošā pļavā. Te esmu esmu pēc pašas iniciatīvas, klausot savām sajūtām - ko es daru ar aizrautību un kas man palīdz justies labāk.

Ir silts jūnija vakars. Upes malā pļava - starp visskaistākajiem savvaļas ziediem tur esmu arī es. Uzmanīgi lieku soli, lai neuzkāptu dzegužpirkstītei un pastiepjos pēc vīgriezes. Mmm.. Ūdens tuvumā vakaros dabas aromāti ir tik spēcīgi! Turpat ir arī upes kallas. Noplūcu dažas un izbiedēju pīles. Tās kā lidlaukā ieskrienas virs ūdens un ar šļakatām, skaļi spārnus vēzējot, paceļas gaisā. Garās smilgas šūpojas saules apmirdzētas un liegi kutina man plecus. Es esmu maza meitene un te ir apstājies laiks.

Kādā citā vakarā kopā ar kaimiņu ģimenēm aizejam līdz jūrai. Tētis parasti mums uztaisa pa kādai kārklu svilpītei vai laiviņai no sausas priedes mizas. Arī šoreiz tētis veikli darbojas ar mazo kabatas nazīti - top svilpītes no maza koka sprungulīša.

Tētis mūs ar laivu ved mājās no omītes. Mamma noplūc dzelteno ūdensrozi garā kātā. To te ir daudz. Baltās gan ir mazāk, tās saudzējam. Un mamma man parāda kā šo zieda kātu ar smalkām kustībām un vienkāršu atjautību pārvērst kreļļu virtenē.

Šādi un vēl daudzi citi mirkļi no manām bērnu dienām atnākuši kā atmiņas man Iīdzi, atmiņas pilnas dzīvām sajūtām, ar bērnišķa pārsteiguma prieku un ar dziļi nomierinošu brīvības izjūtu.

Ak, šīs indiāņu vasaras! Esmu pateicīga saviem vecākiem un vecvecākiem par bērnību dabā, te ir mans miers un laime.

Arī šodien ezera malā dziļi un plaši ievelku svaigo ūdenszāļu aromātu, noskatu niedres, kuras saaust lampas kupolā.

Sajūtas dabā