Atceros siltu maija vakaru, kad mācījos astotajā klasē. Kopā ar skolas draudzeni gājām upes malā ceriņus mammām plūkt. Tādi milzīgi, stingri ķekari, tik svaigi vēl. Mājās braucu ar mikroautobusu. Nogura plauksta turot stigri tik lielu ceriņpušķi. Atlaidīšu - zari izsprāgs uz visām pusēm. Mazliet neērti, smarža tik spēcīga, kā būtu aplējusies ar veselu pudelīti ēteriskās eļļas. Katrs jaunais līdzbraucējs sajūt, meklē un tad novēršas, izliekas vienaldzīgs, bet nespēj, jo šis violetais maija aromāts ir iesūcies mūsu atmiņā jau kopš bērnības dienām un katru gadu tas atgriežas kā rūgtensalda nostaļğija. Grūti noslēpt savā istabā aiz aizkariem līdz nākamās dienas rītam, ūdens trauks gāžas riņķī no ķekaru svara, aromāts jau sniedzas laukā pa durvīm. Pasniegšu mammai tulīt.

Foto: Anita Austvika

Ceriņi mammai